e.z.livin’

Pavisam īsi. Bez liekiem vārdiem. Vai gadījumā ir kāds cilvēks, kurš prot sekojošas lietas?

1. Smuki zīmēt;
2. Smuko zīmējumu piemērot Joomla CMS programmatūrai.

Patiesībā aktuālāks ir punkts numur divi.

Tas nav tā, ka, tiklīdz kāds pieteiksies, tā uzreiz dabūs darbu uz turpmākajiem diviem gadiem. Bet kaut kas noteikti izdosies. Tā, ka, ja punkts numur divi ir (nevis teorētiski, bet praktiski - ar pierādījumiem), uzrakstiet man e-pasta vēstuli uz armands.brants (at) knowledgeprice.com. Noteikti sazināšos.

Temats: Darbam // Pievieno komentāru »

Izstāstīšu es jums vienu stāstu, kuru esmu ieguvis no jau iepriekš minētās grāmatas (John Assaraf / Murray Smith - The Answer), kurš man ir ļoti iekritis atmiņā, kuru es bieži stāstu, lai uzsvērtu vienu nozīmīgu faktu - cilvēka zemapziņa ir trenējama un pielāgojama!

Pirms kāda laika NASA veica aizraujošu eksperimentu, lai pārbaudītu visuma disorientācijas psiholoģisko un fizioloģisko ietekmi uz astronautiem. Īsāk sakot, viņi iedeva astronautu grupai valkāt brilles, kuras apgriež bildi par 180 grādiem, respektīvi, parāda pasauli “kājām gaisā”. Jāvalkā tās bija 24h diennaktī, tai skaitā miegā. Inicializēja šādu eksperimentu un skatījās, kas notiks.

Bet notika sekojošais. Pirmās dienas un nedēļas šo izmaiņu iespaids uz cilvēkiem bija ievērojams. Ietekmēts tika assinsspiediens un citi vitāli rādītāji. Bet protams, kā gan nē - visa pasaule taču rādījās otrādi! Padomājiet, kādu gan jūs stresu pārdzīvotu, ja tā notiktu.

Toties, kad bija pagājušas 26 dienas, ar vienu no astronautiem notika kaut kas neiedomājams. Viņš sāka visu pasauli atkal redzēt normāli. Nē, viņa brilles nebija mainījušās, viņš vēl joprojām tās nēsāja 24h diennaktī, taču nu viņš atkal visu redzēja tā, kā tam būtu jābūt.

Un nākamajās dienās ar visiem pārējiem astronautiem notika tieši tas pats. 26 - 30 dienās viņu smadzenes bija pieradušas pie jaunās situācijas un pārveidojušas savu “saprašanu” burtiski par 180 grādiem no sākotnējā stāvokļa.

Kādi ir secinājumi? Ir nepieciešamas apmēram 30 dienas, lai zemapziņa pielāgotos un spētu funkcionēt pilnīgi jaunā veidā, izmantojot pilnīgi jaunu informāciju.

Un ko tas nozīmē mums, par to nākamajās reizēs.

Temats: Prātam // Pievieno komentāru »

Turpinām par panākumu sasniegšanu, liekot lietā savu zemapziņu. Sākums iepriekšējā rakstā: Virzītājspēks.

Iepriekš rakstīju, ka zemapziņu var “ieprogrammēt”, sakot tai, kas ir jādara. Tieši, kas ir jādara, nevis, kas nav jādara. Tāpat, ja jūs sev sakāt, ko jūs varat vai nevarat izdarīt, tā tas arī notiks. Ja jūs pieņemat, ka kāroto darbu jūs nedabūsiet, ka jūs droši vien krīzes dēļ pirmo atlaidīs, ka nekad neiemācīsieties vadīt auto tāpēc, ka vienkārši neesat tam radīts, atcerieties - tā noteikti būs! Tāpēc, ka jūs to savai zemapziņai būsiet pateikuši, un tā cītīgi, katru dienu strādās uz šo nodefinēto mērķi.

Tāpat no citu puses. Ja kāds jums teiks, ka darbs ir neizdarāms, jūs to pieņemsiet kā faktu, ja vien sev neteiksiet, ka tā nav taisnība un darbs ir padarāms, pieliekot zināmu piepūli.

Un tagad informācija pārdomām. Bērns vai jaunietis līdz 17 gadu vecumam savā dzīvē ir dzirdējis “nē, tu nevari” 150 000 reizes, bet “jā, tu vari” 5 000 reizes (informācija no John Assaraf / Murray Smith grāmatas The Answer). Tas ir viens “nevari” pret trīsdesmit “vari”!

Vai ir vēl kāds drošāks veids kā ieprogrammēt zemapziņu uz faktu ka “nē, tu nevari”?! 17 gadus vecāki katru dienu saka savam bērnam “nē, tu nevari”, 17 katru dienu skolā māca, ka “nē, tu nevari”. Aizliegums aizlieguma galā. Nē, tu nedrīksti tur kāpt, tur iet, tev noteikti nesanāks, labāk dari to vienu lietu, kuru proti, nerunā tagad, netraucē, ne…, ne….

25 reizes dienā!

Toties “jā, tu vari” bērns dzird reizi dienā. Izņemot tās dienas, kad nedzird.

Attiecība viens pret trīsdesmit ir tāda, ka to vienu pat ir grūti pamanīt…

Man, piemēram, nav jautājumu, kāpēc lielākā daļa sabiedrības baidās mēģināt ko jaunu, baidās uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus.

Padomāsim par sekām, pirms mēs sakām saviem bērniem “nē, tu nevari, nedrīksti”. Un nākamajos rakstos pamēģināsim padomāt, kas ir darāms ar mums.

Temats: Panākumiem // 3 komentāri »

Turpmākajos rakstos būs informācija, kā vislabāk pašam virzīties pretī mērķim. izmantojot zemapziņas spēku. Raksts būs sadalīts vairākās daļās, savādāk ir liela iespēja, ka lielākā daļa to līdz galam neizlasīs. Bet vajadzētu!

Pirmkārt, lai saprastu stāstu pilnībā, ir jāzina par zemapziņas svarīgumu.

5% mūsu ikdienas funkciju izpilda apziņa. Pārējos 95% izpilda zemapziņa.

Izklausās pēc fantastikas? Nē, ja padomājam par mūsu ikdienu. Apziņa saka “ej no punkta A uz punktu B”, bet zemapziņa to izpilda. Mēs taču nedomājam - liec kreiso kāju, tad labo, tad izvairies no sķēršļa, tad pagriezies pa labi, tad… Nu, nē taču, protams! Pasakām zemapziņai, kas ir jādara, vairs par to nedomājam.

Staigāt, runāt, elpot, mirkšķināt acis. Braukt ar auto. Iedomājieties jebko no ikdienas funkcijām. Gandrīz visu dara zemapziņa.

Apziņa pavēl, zemapziņa dara!

Ar vienu niansi. Apziņa nevar pavēlēt “nedari to!”. Noliegums nav derīga informācija! Neej tur, nedari to, nepērc to, nerealizē to! Tā nav informācija zemapziņai!

Zemapziņa nav spējīga domāt. Domāšanai ir domāta apziņa. Ja apziņa pasaka zemapziņai “nedari to”, zemapziņa nespēj noorientēties uz mērķi, jo tā nesaprot vienu vienīgu svarīgu lietu - kas tai ir jādara! Zemapziņa nespēj domāt, tā spēj tikai reaģēt. Ja jūs dodat tai skaidru komandu, tā tiks izpildīta. Ja jūs dodat tai skaidru komandu kaut ko nedarīt, tā būs apjukusi.

Labi, es to nedarīšu, BET KO LAI ES DARU?!?

No šīs lietas arī termins “pozitīvā domāšana”. Bet par to un pārējām svarīgām lietām nākamajās reizēs. Jūs taču ieliksiet manu RSS sev zināmā vietā, pareizi?

Temats: Panākumiem // 1 komentārs »

Es nesaprotu vienu lietu. Ja cilvēks nevēlas kontaktēties ar citiem elektoniskā veidā, viņš taču neliek savās visās mājas lapās sadaļu Contact me, pareizi? Ja es negribu, lai man kāds raksta e-pastu, es nedodu cilvēkiem tādu iespēju.

Bet ir citi, kuri sataisa mājas lapas, sataisa blogus, saliek visās malās Contact me, bet, kad viņiem uzraksta e-pastu, lai parunātu par vienu konkrētu jautājumu (pie tam, par kuru pietiktu atbildēt “jā, tu pareizi domā” / “nē man liekas savādāk - tā”), atpakaļ atnāk teksts, ka jā, šis cilvēks te ir tādu iespēju viņu sakontaktēt devis, bet principā šo sadaļu menedžē viņa izveidotā juridiskā persona, kura tevi laipni uzaicina apmeklēt šī cilvēka Live Event.

Ziniet, es noteikti samaksātu tos dažus simtus ASV nacionālās valūtas vienību, lai apmeklētu Live Event, bet man līdz Amerikai ir šausmīgi tālu jābrauc, vēl arī vīza jākārto. Muļķīgi kaut kā.

Bez tam, varēja jau arī uztrenēt savu personālu, lai tas spētu atbildēt pa e-pastiem tādiem kā man, pie tam izlikties, ka The Man Himself atbild! Eh.

Nu, neko. Nāksies jautājumā, kuru es vēlējos uzdot diviem gudriem, pieredzējušiem un veiksmīgiem cilvēkiem, uzticēties tam, ko es pats esmu izdomājis. Jo labāk, patiesībā!

Otra lieta. Gāju pa ielu, aizdomājies par svarīgiem jautājumiem, pēkšņi pretī skrēja sieviete ar mikrofonu, blakus puisis ar kameru, ar tekstu “labdien, televīzija, vai var vienu jautājumu?”. Nostrādāja zemapziņa un teica “nē, paldies!”.

Bet kaut kur bija pētījums, ka cilvēki ļoti, ļoti vēlas nokļūt televīzijā…

Temats: Nekam // Pievieno komentāru »

Kaut kad jau rakstīju, ka braukšu īsā atvaļinājumā uz Šveici. To arī izdarīju, vakar atgriezos. Ko es tur redzēju, varat un arī vēl varēsiet palasīt iekš Brīvdienu Atpūta.

Mazliet pārdomas par šo visnotaļ interesanto valsti. Un ko mēs varētu no tā visa mācīties.

Šveici, ja neskaita visas pārējās tautības, apdzīvo trīs pamattautas - vācieši, franči un itāļi. Tā, liekas, ir ideāla kombinācija - itāļi gatavo ēst, franči taisa vīnu, bet vācieši pelna naudu. Man šķiet, ka tas tā arī strādā, ka tas nav nekāds joks.

Tur esot man atkal prātā ienāca mūžīgais jautājums. Kā ir pareizāk - cilvēki ir mierīgi tāpēc, ka viņiem ir viss OK ar materiālo stāvokli, jeb cilvēkiem ir viss OK ar materiālo stāvokli tāpēc, ka viņi nestreso? Es kaut kā vairāk sliecos uz otro variantu.

Viegli jau ir pateikt - būtu mums dzīves līmenis tāds kā Šveicē, mēs arī būtu ļoti laimīga tauta. Bet kā jums liekas, vai šveiciešiem kāds atnesa to dzīves līmeni un uzdāvināja tāpat par neko? Vai tomēr neliekas, ka viņi ir rūpīgi strādājuši jau gadsimtiem ilgi, gan stratēģiski, gan ikdienā, un tagad ir uzskatāmi redzams šī darba rezultāts?

Kurš būs tas jaukais tēls, kurš mums, mazajai, daudzcietušajai, karu postītai tautiņai laimi nesīs, par to neko pretī neprasot?

Jeb varbūt tomēr ir katram jāsāk pašam ar sevi? Ja katrs priekš sevis dzīvi sakārtosim, tad varbūt visi kopā arī laimīgāki būsim?

Neesam īstajā laikā un vietā? Neviens izņemot mūs pašus nespēs radīt šo “īsto” laiku un vietu. Tāpēc - pie darba!

Temats: Ceļošana // Pievieno komentāru »

Tagad, kad AIR ir koncertā redzēts, varu sākt gribēt redzēt nākamos. Tagad gribu redzēt Bajo Fondo Tango Club. Protams, apzinos, ka ar šo būs grūtāk, tomēr no Urugvajas ir tālāks ceļš, nekā no Francijas.

Ieskatam, lai zināt, par ko runāju.

Temats: Ausīm // Pievieno komentāru »

Šodien biju AIR (Amour, Imagination, Rêve) koncertā Sapņu Fabrikā. Ziniet, kad es pirku biļeti, man likās, ka šos māksliniekus Latvijā zinu es un vēl daži cilvēki. Bet tad - es aizeju mazliet nokavējies (jo tuvākajā apkārtnē nav kur mašīnu nolikt) līdz Sapņu Fabrikai, un tur tāda rinda, it kā būtu 1988.gads un desas dotu! Laikam tomēr ir daudz cilvēku, kas jūt labu mūziku!

Nu, baigi forši patiesībā. Būs jāapzina,  varbūt ir daudzi tādi domu biedri, kuri klausās Lounge Radio dot com. Un vispār - mums te ir Baltijas centrs! Rindā stāvēja lietuvieši, kuriem laime skatīt AIR savā pilsētā, liekas, ka ir aizgājusi garām. Tā tik turpināt!

Un vēl kas. Koncertus vajag rīkot vietās, kur nav sēdvietu, bet ir bārs. Uzreiz labāka atmosfēra. Bet es apsvēru, varbūt nākamreiz pirkt biļeti pie “VIP” galdiņa. Labāka redzamība. Nu, tad jau redzēs.

Temats: Ausīm // Pievieno komentāru »

Bieži dzirdam - tam veicas, viņš bija īstajā laikā un īstajā vietā, viņš ir liels veiksminieks. Tā vien liekas, ka veiksme ir kas tāds, kas netīšām nokrīt no gaisa un pavada tevi visu atlikušo mūžu. Tikai žēl, ka dažiem tā ir, bet dažiem nav, vai ne?

Es piedāvāju citu versiju. Nav tādas lietas kā nejauša veiksme. Tas ir kārtējais attaisnojums cilvēkiem, kas nevēlas neko darīt, lai sasniegtu lieliskus rezultātus. Vienkārši ir pateikt - viņš dabūja to, ko vēlas tāpēc, ka viņam paveicās. Bet ne tuvu ne visiem veicas…

Jā, lielākajai daļai neveicas. Bet ne tāpēc, ka viņi nav atradušies tajā vietā, kur veiksmi dalīja. Nav tādas lietas kā nejauša veiksme. Tas, ko jūs saucat par veiksmi, ir neatlaidīga darba rezultāts.

Varat teikt, ka mūziķim paveicās kļūt par pasaules lieluma zvaigzni tāpēc, ka viņu pamanīja īstais producents. Bet - vai šis producents viņu būtu pamanījis, ja viņš ar savu darbu nebūtu panācis to, ka uz viņu vispār paskatās?

Varat teikt, ka kolēģim paveicās dabūt paaugstinājumu amatā tāpēc, ka viņš īstajā brīdī paveica ko tādu, ko vadība pamanīja. Bet - jūs jau dzirdat - paveica! Ja kolēģis būtu sēdējis, neko nedarījis un žēlojies par cilvēkiem, kuriem veicas, viņš nebūtu neko dabūjis, jo nebūtu neko paveicis.

Veiksme ir neatlaidīga darba rezultāts. Jo biežāk jūs darīsiet nepieciešamas lietas, jo lielāka ir iespējamība, ka jūs pamanīs. Toties, ja jūs sēdēsiet rokas klēpī salikuši un lamāsiet valdību, kura nedomā par tautu, žēlosiet sevi, ka jūs esat tik gudrs un spējīgs, tikai neviens jums nedod izpausties, un ar skaudību nolūkosieties uz citiem, kuriem “veicas”, neko no tā nemācoties, jūs tāds arī paliksiet - sēžot rokas klēpī salicis, nevienam nevajadzīgs.

Tāpēc atcerieties - tikai jūs esat tas, kurš var mainīt jūsu dzīvi uz labo pusi! Ja jūs nespējat izpausties pašreizējā vidē, jums ir visas iespējas šo vidi nomainīt. Tikai atkal - izdomājiet, ko jūs vēlaties, lai vēlāk nesanāk, ka jums ir jāžēlojas, ka tā jau varētu daudz sasniegt, tikai tā īsti nepatīk tas, ko darāt.

Jums ir jādara tas, kas jums sagādā prieku. Jums ir jādara tas labāk, nekā citi to dara.

Un tad jums veiksies!

Temats: Panākumiem // 1 komentārs »

Šodien Apollo viens raksts - Šlesers: daudzas murgainas idejas esmu realizējis. Ļoti īss raksts, tāpēc nevajadzēs daudz laika, lai izlasītu, taču, iespējams, vajadzēs mazliet vairāk laika, lai padomātu…

Viens citāts no Šlesera:

Vēlētos, lai valstī būtu pēc iespējas vairāk līderu, kuriem ir vīzija.

Un tas ir tas, kas atšķir cilvēkus parastos no cilvēkiem veiksminiekiem. Vīzija. Jo mums vairāk būs cilvēku, kuri zina, ko vēlas sasniegt, jo mums visiem labāk. Šlesers saka, ka viņam ir vīzija, ka Rīgas lidosta apkalpos 50-60 miljonus pasažieru, par ko tagad noteikti atradīsies cilvēki, kas pasmiesies par naivumu vai ko tur vēl… Tāpat kā kādreiz pasmējās, kad viņiem pateica, kāda Rīgas lidosta varētu būt ap šo laiku.

Vieglāk, protams, ir pateikt, ka mums jau nekas nesanāks, mēs jau tāda maza tautiņa; nu, vecā dziesma, jūs jau zināt. Bet rezultāta no tā nekāda. Grūtāk ir pateikt, ka mēs sasniegsim “neiespējamo”, un mērķtiecīgi uz to iet. Vīziju uzburt ir samērā vienkārši, ja: 1) zini, ko vēlies un 2) spēj iedomāties, kā tas izskatās. Ar otro varētu būt vienkārši, taču mūsu sabiedrībai ir problēmas ar pirmo - nezina, ko vēlas, bet čīkst, ka nekā nav…

Tie, kas ir tikuši līdz šim punktam ar vēsu prātu un vēl nav sākuši vēzēt rokas, lai jau piecdesmito reizi pateiktu visu, ko domā par Šleseru, padomājiet - ko jūs vēlaties sasniegt tuvāko piecu gadu laikā. Savā darba vietā, savā izaugsmē, savā ģimenē. Jebkur! Tad iedomājieties, ka jūs jau esat to sasnieguši. Vai nav laba sajūta?

Nu, un tad saņemieties un paveiciet to, par ko jūs sapoņojat! PA ĪSTAM!

Temats: Panākumiem // Pievieno komentāru »